Jauniešus ar vēsturi nepiesaistīsi Kaut gan monitoringa dalībniekus diskusijas laikā dēvēja par ideālistiem, jo it kā jau žurnālisti zina, kā vajag un kā nedrīkst, bet tas, redz, esot tikai ideāls jeb sapnis par objektīvu presi, ko sasniegt ir grūti un, protams, neizdevīgi. Tomēr vēlamies izteikt dažas tēzes, kuras, mūsuprāt, žurnālistiem un redaktoriem būtu svarīgi sadzirdēt, ņemot vērā faktu, ka krievu lasītāju auditorija nepaliek statiska. Pateicoties intensīvai kreditēšanas un tirdzniecības jomas attīstībai, Latvijā pakāpeniski veidojas jauno profesionāļu slānis, kam ne īpaši interesē vēsturiskās diskusijas un pagātnes apvainojumi. Latvijas „japiju” vidū netrūkst arī krievu izcelsmes cilvēku. Turpinoties nebeidzamiem strīdiem par pagātnes jautājumiem, kuros aktīvi piedalās liela daļa krievu izdevumu, šie mediji riskē zaudēt zināmu daļu auditorijas. Izglītoti un samērā labi pelnoši krievu jaunieši aizvien biežāk izvēlas ziņu portālus internetā, kā arī autoritatīvus starptautiskus izdevumus. Šo tendenci diskusijas laikā apstiprināja viena no lielākajiem krievu ikdienas izdevumiem redaktore: „Mūsu auditoriju pārsvarā veido pensionāri un vidējas paaudzes cilvēki, toties jauniešus cenšamies piesaistīt ar visādām publiskām akcijām un konkursiem”. Jāatzīst, ka debates par vēsturiskiem jautājumiem un pārmetumi Latvijas valstij par nevienlīdzīgu attieksmi pret visiem iedzīvotājiem krievu presē parasti intensificējas tieši priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Šādos gadījumos kā rakstu autori un komentētāji parādās t.s. „krievu” politiķi. Tomēr nopietni jāšaubās, ka uzbāšanās krievu jauniešiem ar jautājumiem, kas viņiem vairs nešķiet tik aktuāli, varētu palielināt šo laikrakstu auditoriju vai arī celt jauniešu politisko aktivitāti. Vai partejiskums ir neizbēgams? Šaubas izraisa arī „partejiskuma” tendences pieaugums krievu presē pirms pašvaldību vēlēšanām, ko monitoringa grupas pārstāvji saistīja ar uzbāzīgu, primitīvu un pat agresīvu konkrētu politisko spēku un līderu reklamēšanu. Pēdējās priekšvēlēšanu dienās atsevišķos izdevumos parādījās pilnīgi atklāti aicinājumi balsot par „mūsu partijām”. „Cilvēki bieži mēdz uztvert politiku emocionāli. Kāpēc mums jāpiedāvā lasītājiem kaut kādi sausi skaitļi, ja viņi paši to nevēlas?” diskusijas laikā vaicāja kāda liela krievu izdevuma pārstāve. Grūti apstrīdēt, ka daudzi cilvēki tik tiešām uztver politiskos procesus emocionāli, taču masu medijiem būtu jāsniedz savai auditorijai ziņas un argumenti, kas palīdzētu cilvēkiem pašiem izlemt, nevis jāaģitē par konkrētiem sarakstiem. Demokrātiskas vēlēšanas tomēr balstās uz pieņēmumu, ka katrs pieaugušais pilsonis ir pietiekoši kompetents, lai patstāvīgi izdarītu izvēli. Krievu preses rīcībā ir visai plašas iespējas priekšvēlēšanu laikā aktīvi akcentēt vērtības, kas ir svarīgas mazākumtautību pārstāvjiem. Kā pozitīvs piemērs diskusijas laikā tika pieminēta informatīva kampaņa pret īres griestu atcelšanu, ko plaši atbalstīja lieli krievu izdevumi. To, kas cilvēkiem ir no svara, varētu akcentēt arī bez jebkādas politiskās aģitācijas. Pretrunīgi vērtējama ir arī atsevišķu izdevumu attieksme pret populistiskām partijām. Šajā ziņā labākais piemērs ir politiskā apvienība „Dzimtene”, pret ko daži žurnālisti izturējās visai nekritiski. Un kā ar sociālo atbildību? Spekulācija ar vēlētāju prioritātēm bija vēl viens problemātiskais aspekts priekšvēlēšanu kampaņas atspoguļošanā. Krievu izdevumos ik pa laikam tiek uzsvērts, ka sāpīgi nacionālus jautājumus iedzīvotājiem uzspiež paši politiķi. Šo pieņēmumu apstiprināja arī Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētījums „Etniskā tolerance un Latvijas sabiedrības integrācija”[6]. Faktu, ka sociālās problēmas Latvijas iedzīvotājus interesē daudz vairāk nekā „nacionālais jautājums”, pierāda sabiedriskās aptaujas[7]. Taču „politisko jautājumu” akcentēšana ir izdevīga līderiem, jo viņu intelektuālais resurss ir pietiekoši ierobežots, lai iekļautu dienaskārtībā daudz sarežģītākus jautājumus. Pirms vēlēšanām krievu presē lielā skaitā parādījās materiāli par vēsturiskiem strīdiem, debatēm, kas saistītas ar pilsonību un valodu, kā arī par pretrunām, ko izraisīja mazākumtautību skolu reforma. Ļoti bieži, izvirzot šos neatrisināmos jautājumus, vārds kārtējo reizi tika dots kādam opozīcijas pārstāvim. Faktiski lielie izdevumi rīkojās tā, it kā žurnālisti būtu atkarīgi no politiķiem. Taču patiesībā masu medijiem ir jāatspoguļo tas, kas interesē viņu auditoriju, nevis tas, kas šķiet izdevīgi politiķiem. Nav šaubu, ka valoda, izglītība un pilsonība vienmēr būs krievu mediju uzmanības lokā, taču bieži vien problēmas politizē paši žurnālisti. Nešaubāmies, ka pētījums par slēpto reklāmu, kas ir guvis visai plašu rezonansi Latvijas sabiedrībā, jāturpina arī 9. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā. Runa te, protams, nav ne par cenzūru, ne spiediena izdarīšanu uz konkrētiem plašsaziņas līdzekļiem. Mēs ne mirkli neapšaubām diskusijā izskanējušo domu, ka katram medijam un katrai lasītāju grupai ir sava specifika, pret ko jāizturas ar cieņu. Taču nekādā gadījumā nevaram piekrist, ka medijs ir tāda pati prece kā piens vai zobu pasta, jo žurnālistu brīvība ir viens no demokrātiskas sabiedrības balstiem. Tas nozīmē, ka presei jāuzņemas arī zināma sociālā atbildība savu lasītāju, skatītāju vai klausītāju priekšā. Slēptās reklāmas pētījums nevar pašu žurnālistu vietā atrisināt ētikas un informācijas pasniegšanas kvalitātes problēmas, taču tas ir impulss nopietnām pārdomām par priekšvēlēšanu kampaņas kvalitāti un atgādinājums politiķiem un medijiem, ka politiskās manipulācijas kļūst uzskatāmi redzamas.
testa ziņa
| Quelle: A/s Kaija
Anhänge
